Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļš 1916-1963 The Baltic Green Belt project is part - fi nanced by the European Union (European Regional Development Fund)
Mūsdienās, dzīvojot augsto tehnoloģiju laikmetā, mēs esam jau pilnībā aizmirsuši to, ka pavisam nesen vēl Latvijas teritorijā bija vietas, līdz kurām bija iespējams nokļūt tikai kājām, vai zirgu pajūgos. Divdesmitā gadsimta sākumā viena no šādām teritorijām bija Ziemeļkurzemes lielais mežu masīvs, kas stiepās no Kolkas raga līdz pat Ventspils pilsētai, kurā kā mazas salas atradās piekrastes zvejniekciemi. Viss šajā apkārtnē izmainījās, ienākot šaursliežu dzelzceļam, kuru sāka būvēt 1916. gadā un kas nokalpoja līdz pat 1963. gadam. Dzelzceļš savienoja ostas pilsētu Ventspili ar piekrastes zvejniekciemiem un lielo dzelzceļa mezglu Stendē, tādējādi veicinot reģiona ekonomisko un kultūras uzplaukumu. 21
Dzelzceļa būve Pirmā pasaules kara laikā Pirmā pasaules kara laikā, 1916. gadā, Vācu okupācijas karaspēks sāka būvēt tā saukto lauku dzelzceļu jeb Feldfahrzeug, lai pilnvērtīgāk izmantotu kokmateriālu resursus Vācijas impērijas vajadzībām. Kurzemē izbūvēja turpat vai 1000 kilometru šaursliežu dzelzceļu. Tādējādi tika izveidota dzelzceļa līnija Ventspils Mazirbe Stende (kopgarums 137 km), kas bija vienīgais komunikāciju un transporta mezgls Ziemeļkurzemes piekrastē. Lai varētu sekmīgāk izvest kokmateriālus, līnijai izbūvēja arī pagarinājumus, piemēram, no Mazirbes uz Pitragu. Dzelzceļa būvniecība. Baibas Šuvcānes arhīvs 32
Dzelzceļa īpatnība bija tā, ka sliežu platums bija mazāks nekā tiem dzelzceļiem, kurus uzbūvēja pirms kara. Vācu karaspēks būvēja nevis platsliežu dzelzceļu, bet gan šaursliežu dzelzceļu, jeb L platumu 600 mm, lai varētu izmantot vācu ritošo sastāvu. Dzelzceļa būvniecības darbus vadīja vācu tehniskais personāls, bet kā darba spēks tika izmantoti krievu kara gūstekņi un vietējie iedzīvotāji piespiedu darbos. Šo dzelzceļu cēla steigā, ar ļoti vieglām sliedēm un ar metāla gulšņiem, dažkārt ar minimālu balastu vai pat bez tā, pilnīgi nerēķinoties ar zemes reljefa īpatnībām un piemērotību. Lai vilcienus pasargātu no krievu lidmašīnu uzbrukumiem, dzelzceļa līnija tika izveidota ļoti līkumota, tuvu pie ēkām, caur māju pagalmiem un dārziem. Daudzviet dzelzceļa līnija tika laista pa tiltiem, nevis uzbērumiem vai caurtekām. Tilti kalpoja vidēji 10 gadus un uz tiem regulāri notika negadījumi. Tilts pār Irbes upi. Talsu novada muzeja krājums 3
Latvijas brīvvalsts laiks Ap 1920. gadu uz 137 km garās dzelzceļa līnijas bija 74 tilti 2580 m garumā. Piemēram, tilts, kurš bija uzbūvēts, lai pārvarētu Šlīteres Zilos kalnus, bija 115 m garš un 15 m augsts. Vēlākos gados tika izveidots jauns dzelzceļa līnijas posms, lai apietu Šlīteres Zilos kalnus, tādējādi nodrošinot satiksmes drošību un samazinot dzelzceļa uzturēšanas izmaksas. Beidzoties Pirmajam Pasaules karam, dzelzceļa tehnika ar noskrūvētām bronzas daļām, bez tvaika sadales mehānismiem tika atstāta mežos. To visu savāca un izremontēja tikai ap 1923. gadu. Un tomēr dzelzceļa satiksme pēc Pirmā pasaules kara atjaunojās jau 1919. gada novembrī, un to izmantoja gan pasažieru, gan preču pārvadāšanai. Mazbānītis ar malkas kravu posmā Kurči Šlītere. Kubalu skolas muzeja krājums/ Kārļa Ludeviga dāvinājums 4
Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās dzelzceļa līniju būtiski pārbūvēja, lai palielinātu vilciena kravnesību: iztaisnoja līkumus, izveidoja uzbērumus mitrākajās vietās, kā arī ievietoja caurtekas. Tika nolīdzināti arī vairāki kalni (kas pēc savas izcelsmes ir kāpas): Ovīšu kalns, Baltais kalns pie Lielirbes, Stiebru kalns pie Šlīteres. Tādējādi samazinājās arī negadījumu skaits uz dzelzceļa. Šo laika posmu var uzskatīt par Latvijas dzelzceļa zelta laikmetu. Latvijas dzelzceļi bija lielākais valsts saimniecības uzņēmums, tā kustamā un nekustamā īpašuma kopvērtība neilgi pirms okupācijas 1940. gadā sasniedza 9% no visas tautsaimniecības, dzelzceļos nodarbināto skaits bija 35% no Latvijā strādājošo skaita. Dzelzceļa līnijas ietekmē būtiski mainījās piekrastes zvejniekciemu ikdiena. Lielā kokmateriālu pieprasījuma dēļ, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados liela daļa zvejnieku nodarbojās ar mežizstrādi. Kokmateriālu transportēšana, izmantojot dzelzceļu, bija ļoti intensīva, Pie Dundagas dzelzceļa stacijas. 1920-tie gadi. Astras Silamiķeles arhīvs 5
un visas līnijas garumā gar dzelzceļu atradās nokrauti kokmateriāli. Ar mežizstrādi piekrastes zvejnieki nodarbojās arī iepriekš, bet tā nebija tik intensīva, un kokmateriālus transportēja ar kuģiem. Tādēļ šajā laikā no 256 Mazirbes iedzīvotājiem tikai 14 bija zvejnieki, bet pārējie bija nodarbināti mežizstrādē, kas nesa lielāku peļņu. Otrā pasaules kara laiks 1941. gada jūnijā sākās padomju vācu karš. Pirmajās divās kara darbības nedēļās frontes līnija bija jau aiz Latvijas teritorijas, atstājot aiz sevis smagus postījumus. Padomju karaspēks atkāpjoties izveda gandrīz visu dzelzceļa ritošo sastāvu, atstājot tikai dažas bojātas lokomotīves un vagonus. Atkāpjoties tika uzspridzināti tilti un nodedzinātas vai uzspridzinātas staciju ēkas. Mazbānītis Ventspils stacijā. Baibas Šuvcānes arhīvs 6
Kamēr Latvija atradās piefrontes joslā, dzelzceļi bija militāro iestāžu Austrumzemes reihskomisāra pakļautībā un tika iekļauti Vācijas dzelzceļu sastāvā. Latvijas dzelzceļnieki strādāja pēc vācu militārās varas norādījumiem, vietējos speciālistus izmantoja tikai tikdaudz, lai apzinātu vietējos apstākļus. Nereti atgadījās, ka vācu dzelzceļniekiem bija vāja speciālā izglītība un nepietiekama pieredze, lai veiktu viņiem uzticētos uzdevumus. Šajā laikā tika atjaunoti saspridzinātie tilti, uzbūvēti jauni izmaiņas punkti, bet darbus galvenokārt veica vācu celtniecības vilcieni vai būvfi rmas. Jau 1942. gadā okupācijas vara izstrādāja «Ostlandes telpas izkārtošanas plānu», kurš paredzēja pārvērst Ostlandi (tagad Kaļiņingradas apgabals, Lietuva, Latvija, Igaunija) par Viduseiropas robežjoslu cīņai ar boļševismu, bet saimnie- Dundagas dzelzceļa stacija, 1934. gads. Astras Silamiķeles arhīvs 7
ciskajā jomā par joslu, kas sasaistītu pārtikas ražošanas rajonus austrumos un Viduseiropā. Otrā pasaules kara beigās, 1944. gadā, vācu armija atkāpjoties plašos apmēros iznīcināja daudzas stacijas, sliežu ceļus, inženiertehniskās būves, bojāja ritošo inventāru. Līdz ar padomju okupāciju 1940. gadā Latvijas dzelzceļš sāka kalpot Padomju Savienības saimnieciskajām un politiskajām interesēm. Dzelzceļa saimniecību skāra visas padomju sistēmas pārmaiņas gan plānveida saimniecība, gan centralizācija, gan rusifi kācija un militarizācija. Vissmagāk padomju laikā cieta dzelzceļa personāls, kuru skāra arī deportācijas. Piecdesmit gados tika zaudētas tās darba tradīcijas, kuras bija izveidojušās Latvijas brīvvalsts laikā. Kurču stacija 1937. gada jūnijā. Astras Silamiķeles arhīvs 8
Padomju laiks Pēc Otrā pasaules kara dzelzceļu izmantoja padomju armija, lai veiktu piekrastes aizsardzības objektu būvniecību Lūžņās, Olmaņos, Lielirbē un Zvaigznītē. Tā kā ceļu stāvokli bija slikts, tad mazbānīti izmantoja arī pasažieru pārvadāšanai. Laika gaitā tika izbūvēts autoceļš Ventspils Kolka, turklāt piekrastes ciemu iedzīvotājus izspieda no ciemiem, un viņi pārvācās uz dzīvi pilsētās, tādēļ dzelzceļa līnija zaudēja nozīmi un pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados to likvidēja. Pašreiz izbraucienus ar mazbānīti pa šaursliežu dzelzceļu piedāvā Ventspils Brīvdabas muzejs, kurš ir saglabājis nelielu daļu no bijušās bānīša godības. Kurzemes dzelzceļa karte, 1930-tie gadi 9
Lokomotīve 1950-tie gadi Lokomotīves, vagoni Šajā dzelzceļa līnijā parasti kursēja 1913. 1917. gadā būvētās tvaika lokomotīves ML-611, dažas no tām izgatavotas slavenākajā Vācijas lokomotīvju fabrikā «Henschel». Lokomotīves darbojās ar tvaika katliem, kurus kurināja ar malku. Šādos katlos varēja uzturēt tikai 10 atmosfēras lielu spiedienu, tādēļ lokomotīves maksimālais ātrums bija tikai 9-10 kilometru stundā. Stāvos kāpumos mašīnista palīgs skrēja vilcienam pa priekšu un ar lāpstu bēra uz sliedēm balasta smiltis, lai nebuksētu riteņi. Vēl līdz 1953. gadam lokomotīvē ņēma līdz 3-5 spaiņus smilšu. Laika gaitā vilciena ātrums pieauga no 9 līdz12, vēlāk jau līdz 15 kilometriem stundā, bet ap 1938. gadu tas sasniedza 20-25 kilometrus stundā. Tikai 1950. gadā pārtaisītās un uzlabotās lokomotīves attīstīja visus 30 kilometrus stundā. 10
Lokomotīves avārija. Talsu novada muzeja arhīvs Katrā pasažieru vagonā ierīkoja laukumiņu dzelzs krāsniņas novietošanai apkures periodā. Sākumā apgaismojumam izmantoja sveces, ko ievietoja speciālās lampās, bet vēlāk iekārtoja elektrisko apgaismojumu no lokomotīves ģeneratora. Garkoku vešanai vienam no galvenajiem pārvadājamo kravu veidiem izmantoja divasu truļus. 11
12 Vilcienu kustības saraksts (1937. gads) km Stacijas 23.45 04.50 06.35 07.40 07.55 08.28 09.18 10.10 11.11 12.09 12.55 15.15 16.01 16.57 18.00 18.48 19.58 20.38 21.37 22.40 000 111 000 013 013 017 024 031 040 049 057 074 081 088 097 103 113 120 128 137 pienāk pienāk pienāk Rīga Stende Stende Talsi Talsi Valdgale Indiņi Cīruļi Plintiņi Dundaga Kurči Mazirbe Sīkrags Lielirbe Miķeļtornis Lūžņa Ovīši Jaunupe Bušnieki Ventspils pienāk pien. pienāk 07.00 01.49 23.50 22.43 22.24 21.55 21.01 20.17 19.07 18.18 17.19 15.20 14.07 13.20 12.21 11.26 10.25 09.31 08.38 07.40
Stacijas Katras valsts dzelzceļa vizītkarte ir tās stacijas un stacijas teritorijas apkārtne, kas cilvēkam rada pirmos iespaidus un liecina par attiecīgā dzelzceļa kultūras un estētikas līmeni un attieksmi pret pasažieriem. Tāpēc šī vide starpkaru periodos tika jo īpaši kopta un labiekārtota, lai dzelzceļa transports pasažieriem veicinātu uzticību un atstātu patīkamas emocijas. Viena no tipiskākajām stacijas ēkām, kura uzcelta starpkaru laikā, bija Mazirbes stacija. Padomju okupācijas gados, pēc dzelzceļa līnijas slēgšanas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, staciju ēkas tika pamestas novārtā, un liela daļa no tām sabruka, it īpaši jūras piekrastē, kur pierobežas režīma dēļ cilvēku saimnieciskā darbība bija ierobežota. Mazirbes stacija, 1930-tie gadi. Spodras Zeiles arhīvs 13
Aculiecinieku atmiņas Tauta stāsta tā pa sliedēm braucis vilciens, bet pa ceļu gājusi vecmāmiņa. Labas sirds cilvēks, konduktors uzaicinājis māmiņu sēsties vilcienā gabaliņu pavizināšot. «Paldies, dēls,» tā atteikusi. «Es šoreiz nevaru kavēties, man jāsteidzas!» (Jaunākās Ziņas, 1937. gads) «Jānim Prinčem no Sarkanmuižas pagasta Ovīšu ciema zemes robežas saiet ar dzelzceļa teritoriju. Viņš ņēmis un pārcēlis sava īpašuma sētu, iežogojot arī gabalu dzelzceļa teritorijas un to izmantojis lauksaimniecībai. Dzelzceļš tādu jaunu «zemes dalīšanu» nav atzinis, kādēļ pret žoga pārcēlāju sastādīts protokols.» (Ventas Balss, 1936. gads) Mazbānītis Lielirbes stacijā, 1949. gads. Edgara Hausmaņa arhīvs 14
Slīteres nacionālais parks Slīteres nacionālais parks ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas iekļauta Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000. Teritorijas vecākā daļa izveidota 1921. gadā, izdalot mazskartu meža masīvu 1100 ha platībā, kurā jau vairāk kā 80 gadus netiek veikta saimnieciskā darbība. Pašreizējā Slīteres nacionālā parka teritorija izveidota 2000. gadā. Tās sauszemes platība ir 16360 ha un jūras akvatorija 10130 ha. Natura 2000 Eiropas aizsargājamo teritoriju tīkls Natura 2000 ir vienots aizsargājamo teritoriju tīkls visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kurā iekļauj teritorijas, kas nozīmīgas dažādu īpaši aizsargājamo augu un dzīvnieku aizsardzībai un saglabāšanai. Natura 2000 teritoriju tīkls aizņem 20% no Eiropas Savienības valstu kopējās teritorijas (Latvijā- 11,9% no valsts teritorijas, iekļaujot pavisam 336 īpaši aizsargājamās teritorijas). Projekts «Baltijas Zaļā josta» vēlas saglabāt, izmantot un attīstīt dabas un kultūras mantojumu Baltijas jūras piekrastē, kura savulaik atdalīja Austrumeiropu no Rietumeiropas; vēlas izveidot starptautisku sadarbības telpu organizācijām, kuras darbojas dabas aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības jomā Baltijas jūras dienvidu un austrumu piekrastē; demonstrē tūrisma, ekoloģiskās lauksaimniecības, piekrastes un jūras saglabāšanas labo praksi, iesaista sabiedrību reģionu plānošanas procesā; iekļaujas «Eiropas Zaļajā jostā» starptautiskajā iniciatīvā, kuras ietvaros veido dabas teritoriju tīklu pāri Eiropai no Barenca līdz Melnajai jūrai; dot ieguldījumu Eiropas Savienības Baltijas jūras reģiona stratēģijas un HELCOM Baltijas jūras rīcības plāna īstenošanā, veicinot piekrastes ilgtspējīgu attīstību, kā arī aizsargājot dabu un bioloģisko daudzveidību. Vāka foto: Sīkraga stacija. Baibas Šuvcānes arhīvs. DABAS AIZSARDZĪBAS PĀRVALDE SLĪTERES NACIONĀLĀ PARKA ADMINISTRĀCIJA «Šlīteres mežniecība», Šlītere, Dundagas novads, LV 3270, tālr. 63286000, fakss 63286001, slitere@daba.gov.lv, www.daba.gov.lv, www.slitere.lv 2009 Dizains SIA RG Vide